3 lietas, ko mācos no pavasara
Esot dziļā ziemā nekas neliecina, ka varētu būt sniegpulkstenītes, krokusi un strazdu bari zaļā zālītē.
Gaidot un cerot uz pavasari, piezogas doma, ka tas nekad nemainīsies. Ziema būs vienmēr.
Bet, nē!
1. Tas paies, tas mainīsies.
Tāpat arī dzīve. Kad ejam cauri kam grūtam, šķiet, spēka vairs nav un “tas nekad nebeigsies”. Bet tas vienmēr [vienmēr!] paiet.
..un tad man gribētos, lai nav saulains, tad uzsnieg, tad piesalst, un atkal kūst, un atkal dubļi, un tad atkal auksts… Tiešām?!?
Kāpēc nevarētu ar 1.martu sākties īsts pavasaris?
2. Tas nenotiks ātri vai tā, kā iedomājos.
Es skatos uz visu no sava šaurā skata punkta, pieredzes, spējām. Lai cik izaicinoši, tomēr, cik labi, ka es nelemju par visu viena!
Cik bieži Tavā dzīve ir bijis, ka esi pārliecināta “zinu labāko risinājumu”, bet tad situācija (jā, caur papildus grūtībām vai ne tik ātrā laikā) atrisinās negaidītā veidā un saproti, ka tas ir vēl labāks risinājums (par kuru pat nespēji iedomāties)?
Vai, kad pēc laika atskaties uz smago periodu un vari teikt, ka tā bijusi lielākā svētība?
Manas lielākās izaugsmes ir bijušas tieši tādos gadījumos.
3. Tas paies, pārmaiņas ir un būs.
No tā es mācos būt “šeit un tagad”, baudīt mirkli, to, kas ir tikai pavasarī, jo tas mainīsies. Un censties iekapsulēt mirkli, sajūtas, procesus, attiecības ir diezgan neprātīgi vai vismaz neproduktīvi (lai gan mēģinu taču to darīt).