Atbalstoša komunikācija
Tas, ka gribam gan citus, gan sevi atbalstīt grūtos, trauksmainos, izaicinošos notikumos un pārdzīvojumos, ir saprotami un atbalstāmi. Par to taču diskusiju nav, vai ne?
Tomēr ne vienmēr to darām tik tiešām atbalstošā veidā.
Kas ir vajadzīgs cilvēkam, kurš piedzīvo grūtības? – Vieta, laiks un otrs cilvēks, lai varētu runāt un izstāstīt savas sajūtas.
Skaidrs, ka otram ir jāprot KLAUSĪTIES.
Un tad ir arī jāprot ATBALSTOŠI reaģēt.
Kāpēc neprotam atbalstīt?
Bieži mums nav pacietības, laika vai ir pašiem grūti izturēt otra emocijas un ciešanas. Ja tas notiek darba vidē, tad vēl jo ātrāk gribam rast risinājumus (jo tā taču lietišķā vidē dara).
Bet, neļaujot cilvēkam izreaģēt, atzīt un pabūt šajās sajūtās, var nodarīt pāri, kas var radīt tālejošas sekas.
Tādēļ, trenējies, mācies klausīties, nebaidīties no emocijām (savām un citu).
Un rūpējies par sevi, lai Tevī ir resurss atbalstīt!
Ja Tev blakus esošais cilvēks piedzīvo grūtus mirkļus: apbruņojies ar pacietību, iecietību, atrodi vietu un laiku būt kopā.
Daži piemēri atbalstošai komunikācijai:
Viss būs kārtība -> Es saprotu
Tev vajag … [padoms] -> Kā varu Tevi atbalstīt?
Nekas, viss kārtībā -> Es klausos, pastāsti …
Kad man tā bija, es … -> Pastāsti vairāk …
Beidz raudāt, nesatraucies -> Ir normāli tā justies
Tas drīz beigsies -> Kā varu Tev palīdzēt?
Ar mani notika tieši tāpat … -> Es dzirdu, ka Tu saki …
*Augstāk minētais attiecas arī uz Tavu iekšējo dialogu 😉