Turpināt dzīvot
Turpināt dzīvot – šie divi vārdi šobrīd var tikt dažādi uztverti. Un sajūtas rodas vismaz duālas, ja ne vēl vairāk.
Kā turpināt dzīvot tālāk?
Kāda jēga tam, ko daru ikdienā?
Ar šo gribu atgādināt pati sev, ka ir jēga un ir jāturpina arī tad, ja ir jāpiedzīvo prātam neaptveramas šausmas [kurām šobrīd es cauri neeju, jo Latvijā šodien ir miers un drošība, bet iet cilvēki Ukrainā (un daudz kur citur pasaulē) un sirds asiņo līdzjūtot].
Manu apbrīnu vienmēr izpelnījies Viktors E.Frankls, psihiatrs, kurš pārdzīvoja holokaustu, Aušvicas koncentrācijas nometni, zaudēja savu ģimeni, bet spēja pēc tā visa saglabāt gaišu skatu un saskatīt it visā labo “..pat tajā, kas bija noticis ar viņu un citiem laikabiedriem, un šāda nostāja palīdzēja pārvarēt ļaunumu.”
«Koncentrācijas nometnē galēja izmisumā un bezcerībā Viktors Frankls rada mierinājumu un cerību nākotnes priekšnojautās. “Es iztēlojos sevi stāvam pie lektora pults lielā, skaistā, siltā un gaišā aulā un grasos ieinteresētai publikai lasīt lekciju par psihoterapijas pieredzi koncentrācijas nometnē un runāt par visu to, ko patlaban piedzīvoju.”» /citāts no V.Frankla grāmatas “…tomēr teikt dzīvei JĀ”/
Frankls pētīja savas un līdzcilvēku reakcijas uz šausminošajiem apstākļiem un “konstatēja interesantu sakritību: ilgāk izturēja tie, kas sevī rada spēku palīdzēt citiem” un tie, kuros vēl bija cerība.
Kā es varu palīdzēt citiem? Kā es varu saglabā cerību [sev un citiem]? – Piezvanot, apciemojot, aprunājoties, uzklausot, ziedojot, palīdzot, turpinot strādāt un dzīvot.
Jā, ir jāturpina dzīvot!
Un mēs turpināsim!
Ar citādāku sajūtu, domu, jēgu, vērtību, bet turpināsim.
“Cilvēka dziļākais aicinājums ir saglabāt cilvēcību un saredzēt dzīvei jēgu”./V.Frankls/
Lai miers ar jums!