Nezinu, ko gribu… Vai esmu izgāzusies?
21. februāris, 2022 pl. 18:00,
Nav komentāru
Nezinu, ko gribu
Vai esmu izgāzusies?
Kad esi jau ilgāku laiku [mēnesi, mēnešus, gadu] krustcelēs
- bez mērķa
- bez fokusa
- nezini, ko vēlies ne šodien, ne rīt, ne pēc mēneša vai gada
- ko es vispār dzīvē vēlos?
NEZINU!
Tas nav viegls laiks, jo “dzīve taču [aiz]rit”
Un visi citi taču zina
Vai, manā gadījumā: “Tu taču esi koučs! Kā Tu vari nezināt?!”
Es zinu vai, vismaz, spēju iedomāties, kā Tu jūties, jo esmu tur bijusi.
(Un pilnīgi iespējams, ka būšu kādreiz atkal)
Kas man palīdzēja:
- beigt sev “masēt smadzenes” un, beidzot, pieņemt savu stāvokli [nezināt, negribēt, nespēt izlemt], ļaut tajā un ar to būt
- turpināt darīt minimumu, lai neieslīgtu pilnīgā apātijā
- vairāk pievērsties ķermeņa vajadzībām [miegs, pastaigas, vanna utml.]
- komunicēt ar tiem, kuri atbalsta un “nedzen zirgus”, vienkārši ir ar Tevi
- pārāk ātri neskriet “pa vecam”. Neuzķerties uz iedvesmas, enerģijas, vēlmju uzplaiksnījumiem un … Nē, vēl vērot. Ja tas turpinās ilgāku laiku, tikai tad palēnām uzņemt “apgriezienus”.
Ja neļauj sev būt nevarīgai, nezinošai, negribošai, ja to nepieņem, bet mēģina vēl un vēl, un vēl: “Ko Tu gribi? Izlem! Saproti taču, beidzot!” – tas ir tā, kā, ja Tev sāp galva, ieslēgt urbi pie auss un gaidīt, kad galvassāpes pāries.
..par sevis pieņemšanu, arī šādu <3