Psiholoģiskie aizsargmehānismi. Noslēgums.
Ideja par aizsargmehānismiem [lasi iepriekšējos ierakstos] nāk no psihoanalīzes. Freids (psihoanalīzes tēvs) un viņa kolēģi, strādājot ar pacientiem, pamanīja, ka pastāv mehānismi, kas ļauj cilvēkam minimizēt nepatīkamus pārdzīvojumus.
Tas apgrūtinošais (un arī interesantais, man kā koučam un psihologam, noteikti 😊) ir tas, ka šie aizsargmehānismi pieder pie neapzinātas psihes daļas, tātad cilvēks tās tiešām pats nepamana (un ir vajadzīgs kāds, kas palīdz ieraudzīt, skats no malas) un to ir arī daudz [manos ierakstos minēti tikai 12].
Aizsardzības lielā mērā regulē mūsu uzvedību un nosaka rakstura īpatnības, palīdz pielāgoties dzīves izaicinājumiem, izturēt iekšējas pretrunas.
Aizsargmehānismi savā būtībā nav ne labi, ne slikti. Tie vienkārši ir. Problēmas rodas tad, kad pielietojam viena un tā paša veida aizsargmehānismus līdzīgās, tomēr, atšķirīgās situācijās, rezultātā, kļūstam neelastīgi. Tas var traucēt ikdienas dzīvē, attiecībās, izaugsmē, karjerā.
Bet, tā, kā tie ir iegūti dzīves laikā, tātad nav iedzimti, tos apzinoties, mēs varam mainīt savas reakcijas. Varam izvēlēties kā reaģēt. Varam rast atbildes arī uz kādiem ilgi uzdotiem “kāpēc” jautājumiem [kāpēc man nav attiecību? kāpēc nevaru noturēties ilgi nevienā darbā? kāpēc mani kaitina bezatbildīgi cilvēki? …]
P.S. Aizsargmehānismi nav atbilde uz visiem dzīves jautājumiem