Psiholoģiskie aizsargmehānismi. 4. daļa
► PĀRNESE – emocijas tiek attiecinātas uz personu/objektu, kuram nav nekāda sakara ar emociju iemeslu.
Tās tiek izpaustas uz Tev mazāk bīstamu personu vai objektu.
Piemēram, Tu esi dusmīga uz priekšnieku, bet nevari izpaust emocijas uz viņu [nevari sodīt], bet uz vājāku vari, tad tiek “sodīts” bērns, suns, padotais utml.
Starp citu, šādā veidā var pārnest ne tikai agresiju, bet arī seksuālo vilkmi [vai abas kopā]. Klasisks stāsts ir par seksuālas vilkmes pārnesi uz, piem., psihoterapeitu nevis to cilvēku, uz ko tas patiešām attiecas.
► SUBLIMĀCIJA – nepieņemamo dziņu/ vēlmju [visbiežāk, seksuālo vai agresīvo] pārvēršana sociāli pieņemamā darbībā.
Piemēram, sekss ® radošumā; agresija ® politiskā aktivitātē, konkurencē.
► PROJEKCIJA– savu nevēlamo vai nepatīkamo jūtu, vēlmju, īpašību piedēvēšana citai personai, tādējādi “atbrīvojoties” no šīm izjūtām. Citiem vārdiem, kad noliedzam sevī noteiktas īpašības, mēs sākam tās ievērot apkārtējos cilvēkos.
Cilvēks ir spējīgs ieraudzīt apkārtējos tikai to, kas piemīt viņam pašam.
Piemēram, noliedzot spēju izjust dusmas vai agresiju, mūs pievelk cilvēki, kuri šīs īpašības izrāda atklāti. Vai “mana kolēģe mani necieš,” lai gan patiesībā ir otrādi.
► IDENTIFIKĀCIJA – piedēvē sev citas personības īpašības, uzskatus, domas, uzvedību, jūtas utml., lai pārvarētu, kādas nepilnvērtības izjūtas sevī.
Piemēram, lai iedrošinātu sevi uz kādu rīcību, Tu saki: „Esmu tēva meita, tāpēc varu tikt ar to galā!”
Bērnībā un pusaudža gados tas ir mācīšanās mehānisms, kad bērns kopē pieaugušo.
Pieaugušajam, no vienas puses, identificēties ar varoņiem, spēcīgām personībām, tas palīdz attīstīt spēcīgas īpašības, no otras puses, atņem mums individualitāti un sniedz maldīgus priekšstatus par sevi.