PRĀTA SHĒMAS
- PAMEŠANA: “Es nomiršu vientulībā.”
- ATŅEMŠANA: “Manas vajadzības netiks ievērotas.”
- PAKĻAUŠANA: “Vienmēr ir pēc citu prāta, ne mana.”
- NEUZTICĒŠANĀS: “Viņi man nodarīs pāri.”
- NEMĪLĀMĪBA: “Esmu nemīlama.”
- IZSLĒGŠANA: “Mani vienmēr atstāj ārpus.”
- IEVAINOJAMĪBA: “Esmu atbildīga, bet nevaru kontrolēt situāciju, tādēļ jūtos pārņemta un pārmērīgi uztraucos.”
- KĻŪDĪŠANĀS: “Es neesmu pietiekoši laba.”
- TIESĪBAS: “Esmu īpaša, likumi uz mani neattiecas.”
- PERFEKCIONISMS: “Man viss jādara prefekti.”
Kā tas
darbojās – tikko ir kādas pārmaiņas, tā pirmā domā ir … (kas tev ienāk prātā?) Un
tā pie katrām pārmaiņām vai satricinājuma. Šīs domas ir “visu vai neko”, “balts
vai melns” domas.
Piemēram, mana domu shēma ir bailes kļūdīties. Ja kāda kliente aiziet nepamierināta no sesijas, tātad es neesmu pietiekoši laba.
Otrs, kaut kādā veidā “tas notiek atkal un atkal” – lai ko es darītu, es nekad neesmu pietiekoši laba.
Ja rīkojamies no dominējošās shēmas domāšanas, tad sanāk tā, it kā mēs nēsātu brilles ar zaļām lēcām un brīnītos, kādēļ pasaule vienmēr ir tik zaļa.
Domu shēmas ir vieglāk pamanīt citos – viņa vienmēr domā, ka ir īpašāka, viņai ir paranoja utml. Un, ja citiem ir tādas shēmas, kā tev, tad tu interpretē to kā apstiprinājumu realitātei. Varbūt arī tā, ka apkārtējie ir ar citām domu shēmām un nesaprot, kādēļ tu reaģē šādi, kā reaģē.